Appendice:Coniugazioni/Latino/ordino

Coniugazione

Verbo di prima coniugazione
paradigma
		ōrdinō, ōrdinās, ōrdināvī, ōrdinātum, ōrdināre
infinito		presente		perfetto		futuro
		attivo	passivo	attivo	passivo	attivo	passivo
		ōrdināre	ōrdinārī	ōrdināvisse	ōrdinātum esse	ōrdinātūrum esse	ōrdinātum īrī
participio		presente		perfetto		futuro
		ōrdināns		ōrdinātus		ōrdinātūrus
gerundio		nominativo		genitivo	dativo	accusativo	ablativo
		corrisponde all'infinito presente		ōrdinandī	ōrdinandō	ōrdinandum	ōrdinandō
gerundivo		ōrdinandus
supino		ōrdinātum (ablativo: ōrdinātū)
indicativo		singolare			plurale
		prima	seconda	terza	prima	seconda	terza
attivo	presente	ōrdinō	ōrdinās	ōrdinat	ōrdināmus	ōrdinātis	ōrdinant
	imperfetto	ōrdinābam	ōrdinābās	ōrdinābat	ōrdinābāmus	ōrdinābātis	ōrdinābant
	futuro semplice	ōrdinābō	ōrdinābis	ōrdinābit	ōrdinābĭmus	ōrdinābĭtis	ōrdinābunt
	perfetto	ōrdināvī	ōrdināvīstī	ōrdināvit	ōrdināvĭmus	ōrdināvīstis	ōrdināvērunt, ōrdināvēre
	piuccheperfetto	ōrdināvĕram	ōrdināvĕrās	ōrdināvĕrat	ōrdināverāmus	ōrdināverātis	ōrdināvĕrant
	futuro anteriore	ōrdināvĕrō	ōrdināvĕris	ōrdināvĕrit	ōrdināverĭmus	ōrdināverĭtis	ōrdināvĕrint
passivo	presente	ōrdinor	ōrdināris, ōrdināre	ōrdinātur	ōrdināmur	ōrdināmĭnī	ōrdinantur
	imperfetto	ōrdinābar	ōrdinābāris, ōrdinābāre	ōrdinabātur	ōrdinābāmur	ōrdinābāmĭnī	ōrdinābantur
	futuro semplice	ōrdinābor	ōrdinābĕris, ōrdinābere	ōrdinābĭtur	ōrdinābĭmur	ōrdinābimĭnī	ōrdinābuntur
	perfetto	participio passato (ōrdinātus) seguito dall’indicativo presente di sum ōrdinātus sum ōrdinātus es ōrdinātus est ōrdinātī sumus ōrdinātī estis ōrdinātī sunt
	piuccheperfetto	participio passato (ōrdinātus) seguito dall’indicativo imperfetto di sum ōrdinātus eram ōrdinātus erās ōrdinātus erat ōrdinātī erāmus ōrdinātī erātis ōrdinātī erant
	futuro anteriore	participio passato (ōrdinātus) seguito dall’indicativo futuro semplice di sum ōrdinātus erō ōrdinātus eris ōrdinātus erit ōrdinātī erimus ōrdinātī eritis ōrdinātī erunt
congiuntivo		singolare			plurale
		prima	seconda	terza	prima	seconda	terza
attivo	presente	ōrdinem	ōrdinēs	ōrdinet	ōrdinēmus	ōrdinētis	ōrdinent
	imperfetto	ōrdinārem	ōrdinārēs	ōrdināret	ōrdinārēmus	ōrdinārētis	ōrdinārent
	perfetto	ōrdināvĕrim	ōrdināvĕris	ōrdināvĕrit	ōrdināverĭmus	ōrdināverĭtis	ōrdināvĕrint
	piuccheperfetto	ōrdināvissem	ōrdināvissēs	ōrdināvisset	ōrdināvissēmus	ōrdināvissētis	ōrdināvissent
passivo	presente	ōrdiner	ōrdinēris, ōrdinēre	ōrdinētur	ōrdinēmur	ōrdinēmĭnī	ōrdinentur
	imperfetto	ōrdinārer	ōrdinārēris, ōrdinārēre	ōrdinārētur	ōrdinārēmur	ōrdinārēminī	ōrdinārentur
	perfetto	participio passato (ōrdinātus) seguito dal congiuntivo presente di sum ōrdinātus sim ōrdinātus sis ōrdinātus sit ōrdinātī simus ōrdinātī sitis ōrdinātī sint
	piuccheperfetto	participio passato (ōrdinātus) seguito dal congiuntivo imperfetto di sum ōrdinātus essem ōrdinātus essēs ōrdinātus esset ōrdinātī essēmus ōrdinātī essētis ōrdināti essent
imperativo		singolare			plurale
		prima	seconda	terza	prima	seconda	terza
attivo	presente	—	ōrdinā	—	—	ōrdināte	—
	futuro	—	ōrdinātō	ōrdinātō	—	ōrdinātōte	ōrdinantō
passivo	presente	—	ōrdināre	—	—	ōrdināminī	—
	futuro	—	ōrdinātor	ōrdinātor	—	ōrdināminor	ōrdinantor