ordinaturus
| singolare | |||
| maschile | femminile | neutro | |
|---|---|---|---|
| nominativo | ordinātūrus | ordinātūră | ordinātūrum |
| genitivo | ordinātūrī | ordinātūrae | ordinātūrī |
| dativo | ordinātūrō | ordinātūrae | ordinātūrō |
| accusativo | ordinātūrŭm | ordinātūrăm | ordinātūrum |
| vocativo | ordinātūrĕ | ordinātūră | ordinātūrum |
| ablativo | ordinātūrō | ordinātūrā | ordinātūrō |
| plurale | |||
| maschile | femminile | neutro | |
| nominativo | ordinātūrī | ordinātūrae | ordinātūră |
| genitivo | ordinātūrōrum | ordinātūrārum | ordinātūrōrum |
| dativo | ordinātūrīs | ordinātūrīs | ordinātūrīs |
| accusativo | ordinātūrōs | ordinātūrās | ordinātūră |
| vocativo | ordinātūrī | ordinātūrae | ordinātūră |
| ablativo | ordinātūrīs | ordinātūrīs | ordinātūrīs |
ordinaturus
- participio futuro di ordinō
- (pronuncia classica) IPA: /oːr.di.naː.tuː.rus/
dal verbo ordinō
come tutti i participi verbali latini, oltre alla funzione prettamente verbale può assumere il ruolo di aggettivo e di sostantivo (participio sostantivato)
- Enrico Olivetti, Dizionario Latino Olivetti edizione on line su www.dizionario-latino.com, Olivetti Media Communication
- Charlton T. Lewis, Charles Short, A Latin Dictionary, lemma ordinaturus (edizione online sul portale del Progetto Perseus)