pacificaturus
Latino[modifica]
| singolare | |||
| maschile | femminile | neutro | |
|---|---|---|---|
| nominativo | pācificātūrus | pācificātūră | pācificātūrum |
| genitivo | pācificātūrī | pācificātūrae | pācificātūrī |
| dativo | pācificātūrō | pācificātūrae | pācificātūrō |
| accusativo | pācificātūrŭm | pācificātūrăm | pācificātūrum |
| vocativo | pācificātūrĕ | pācificātūră | pācificātūrum |
| ablativo | pācificātūrō | pācificātūrā | pācificātūrō |
| plurale | |||
| maschile | femminile | neutro | |
| nominativo | pācificātūrī | pācificātūrae | pācificātūră |
| genitivo | pācificātūrōrum | pācificātūrārum | pācificātūrōrum |
| dativo | pācificātūrīs | pācificātūrīs | pācificātūrīs |
| accusativo | pācificātūrōs | pācificātūrās | pācificātūră |
| vocativo | pācificātūrī | pācificātūrae | pācificātūră |
| ablativo | pācificātūrīs | pācificātūrīs | pācificātūrīs |
Voce verbale
pacificaturus
- participio futuro di pācificō
Sillabazione[modifica]
- pā | cĭ | fĭ | cā | tū | rŭs
Pronuncia[modifica]
- (pronuncia classica) IPA: /paː.ki.fi.kaːˈtuː.rus/
- (pronuncia ecclesiastica) IPA: /pa.t͡ʃi.fi.kaˈtu.rus/
Etimologia / Derivazione[modifica]
dal verbo pācificō
Uso / Precisazioni[modifica]
come tutti i participi verbali latini, oltre alla funzione prettamente verbale può assumere il ruolo di aggettivo e di sostantivo (participio sostantivato)
- Enrico Olivetti, Dizionario Latino Olivetti edizione on line su www.dizionario-latino.com, Olivetti Media Communication
- Charlton T. Lewis, Charles Short, A Latin Dictionary, lemma pacificaturus (edizione online sul portale del Progetto Perseus)