enitens

Latino[modifica]

participio presente
aggettivo di II classe
	masc./fem.	neutro
singolare
nominativo	ēnītēns	ēnītēns
genitivo	ēnītēntis	ēnītēntis
dativo	ēnītēntī	ēnītēntī
accusativo	ēnītēntem	ēnītēns
vocativo	ēnītēns	ēnītēns
ablativo	ēnītēnte, ēnītēntī¹	ēnītēnte, ēnītēntī¹
plurale
	masc./fem.	neutro
nominativo	ēnītēntes	ēnītēntĭa
genitivo	ēnītēntĭum	ēnītēntĭum
dativo	ēnītēntĭbus	ēnītēntĭbus
accusativo	ēnītēntes	ēnītēntĭa
vocativo	ēnītēntes	ēnītēntĭa
ablativo	ēnītēntĭbus	ēnītēntĭbus
¹solo quando usato come aggettivo

Voce verbale

enitens

participio presente di ēnītor

Sillabazione[modifica]

ē | nī | tēns

Pronuncia[modifica]

(pronuncia classica) IPA: /eːˈniː.teːns/
(pronuncia ecclesiastica) IPA: /eˈni.tens/

Etimologia / Derivazione[modifica]

dal verbo ēnītor

Uso / Precisazioni[modifica]

come tutti i participi verbali latini, oltre alla funzione prettamente verbale può assumere il ruolo di aggettivo e di sostantivo (participio sostantivato)

Note / Riferimenti[modifica]

Enrico Olivetti, Dizionario Latino Olivetti edizione on line su www.dizionario-latino.com, Olivetti Media Communication
Charlton T. Lewis, Charles Short, A Latin Dictionary, lemma enitens (edizione online sul portale del Progetto Perseus)