abominaturus

Latino[modifica]

participio futuro
aggettivo di I classe
	maschile	femminile	neutro
singolare
nominativo	abōminātūrus	abōminātūră	abōminātūrum
genitivo	abōminātūrī	abōminātūrae	abōminātūrī
dativo	abōminātūrō	abōminātūrae	abōminātūrō
accusativo	abōminātūrŭm	abōminātūrăm	abōminātūrum
vocativo	abōminātūrĕ	abōminātūră	abōminātūrum
ablativo	abōminātūrō	abōminātūrā	abōminātūrō
plurale
	maschile	femminile	neutro
nominativo	abōminātūrī	abōminātūrae	abōminātūră
genitivo	abōminātūrōrum	abōminātūrārum	abōminātūrōrum
dativo	abōminātūrīs	abōminātūrīs	abōminātūrīs
accusativo	abōminātūrōs	abōminātūrās	abōminātūră
vocativo	abōminātūrī	abōminātūrae	abōminātūră
ablativo	abōminātūrīs	abōminātūrīs	abōminātūrīs

Voce verbale

abominaturus

participio futuro di abōminō o di abōminor

Sillabazione[modifica]

ăb | ō | mĭ | nā | tū | rŭs

Pronuncia[modifica]

(pronuncia classica) IPA: /ab.oː.mi.naːˈtuː.rus/
(pronuncia ecclesiastica) IPA: /ab.o.mi.naˈtu.rus/

Etimologia / Derivazione[modifica]

dal verbo abōminō

Uso / Precisazioni[modifica]

come tutti i participi verbali latini, oltre alla funzione prettamente verbale può assumere il ruolo di aggettivo e di sostantivo (participio sostantivato)

Note / Riferimenti[modifica]

Enrico Olivetti, Dizionario Latino Olivetti edizione on line su www.dizionario-latino.com, Olivetti Media Communication
Charlton T. Lewis, Charles Short, A Latin Dictionary, lemma abominaturus (edizione online sul portale del Progetto Perseus)