Appendice:Coniugazioni/Latino/destino

Coniugazione

Verbo di prima coniugazione
paradigma
		dēstinō, dēstinās, dēstināvī, dēstinātum, dēstināre
infinito		presente		perfetto		futuro
		attivo	passivo	attivo	passivo	attivo	passivo
		dēstināre	dēstinārī	dēstināvisse	dēstinātum esse	dēstinātūrum esse	dēstinātum īrī
participio		presente		perfetto		futuro
		dēstināns		dēstinātus		dēstinātūrus
gerundio		nominativo		genitivo	dativo	accusativo	ablativo
		corrisponde all'infinito presente		dēstinandī	dēstinandō	dēstinandum	dēstinandō
gerundivo		dēstinandus
supino		dēstinātum (ablativo: dēstinātū)
indicativo		singolare			plurale
		prima	seconda	terza	prima	seconda	terza
attivo	presente	dēstinō	dēstinās	dēstinat	dēstināmus	dēstinātis	dēstinant
	imperfetto	dēstinābam	dēstinābās	dēstinābat	dēstinābāmus	dēstinābātis	dēstinābant
	futuro semplice	dēstinābō	dēstinābis	dēstinābit	dēstinābĭmus	dēstinābĭtis	dēstinābunt
	perfetto	dēstināvī	dēstināvīstī	dēstināvit	dēstināvĭmus	dēstināvīstis	dēstināvērunt, dēstināvēre
	piuccheperfetto	dēstināvĕram	dēstināvĕrās	dēstināvĕrat	dēstināverāmus	dēstināverātis	dēstināvĕrant
	futuro anteriore	dēstināvĕrō	dēstināvĕris	dēstināvĕrit	dēstināverĭmus	dēstināverĭtis	dēstināvĕrint
passivo	presente	dēstinor	dēstināris, dēstināre	dēstinātur	dēstināmur	dēstināmĭnī	dēstinantur
	imperfetto	dēstinābar	dēstinābāris, dēstinābāre	dēstinabātur	dēstinābāmur	dēstinābāmĭnī	dēstinābantur
	futuro semplice	dēstinābor	dēstinābĕris, dēstinābere	dēstinābĭtur	dēstinābĭmur	dēstinābimĭnī	dēstinābuntur
	perfetto	participio passato (dēstinātus) seguito dall’indicativo presente di sum dēstinātus sum dēstinātus es dēstinātus est dēstinātī sumus dēstinātī estis dēstinātī sunt
	piuccheperfetto	participio passato (dēstinātus) seguito dall’indicativo imperfetto di sum dēstinātus eram dēstinātus erās dēstinātus erat dēstinātī erāmus dēstinātī erātis dēstinātī erant
	futuro anteriore	participio passato (dēstinātus) seguito dall’indicativo futuro semplice di sum dēstinātus erō dēstinātus eris dēstinātus erit dēstinātī erimus dēstinātī eritis dēstinātī erunt
congiuntivo		singolare			plurale
		prima	seconda	terza	prima	seconda	terza
attivo	presente	dēstinem	dēstinēs	dēstinet	dēstinēmus	dēstinētis	dēstinent
	imperfetto	dēstinārem	dēstinārēs	dēstināret	dēstinārēmus	dēstinārētis	dēstinārent
	perfetto	dēstināvĕrim	dēstināvĕris	dēstināvĕrit	dēstināverĭmus	dēstināverĭtis	dēstināvĕrint
	piuccheperfetto	dēstināvissem	dēstināvissēs	dēstināvisset	dēstināvissēmus	dēstināvissētis	dēstināvissent
passivo	presente	dēstiner	dēstinēris, dēstinēre	dēstinētur	dēstinēmur	dēstinēmĭnī	dēstinentur
	imperfetto	dēstinārer	dēstinārēris, dēstinārēre	dēstinārētur	dēstinārēmur	dēstinārēminī	dēstinārentur
	perfetto	participio passato (dēstinātus) seguito dal congiuntivo presente di sum dēstinātus sim dēstinātus sis dēstinātus sit dēstinātī simus dēstinātī sitis dēstinātī sint
	piuccheperfetto	participio passato (dēstinātus) seguito dal congiuntivo imperfetto di sum dēstinātus essem dēstinātus essēs dēstinātus esset dēstinātī essēmus dēstinātī essētis dēstināti essent
imperativo		singolare			plurale
		prima	seconda	terza	prima	seconda	terza
attivo	presente	—	dēstinā	—	—	dēstināte	—
	futuro	—	dēstinātō	dēstinātō	—	dēstinātōte	dēstinantō
passivo	presente	—	dēstināre	—	—	dēstināminī	—
	futuro	—	dēstinātor	dēstinātor	—	dēstināminor	dēstinantor