traiciens

Da Wikizionario, il dizionario a contenuto aperto.

Latino[modifica]

participio presente
aggettivo di II classe
singolare
masc./fem. neutro
nominativo trāiciēns trāiciēns
genitivo trāiciēntis trāiciēntis
dativo trāiciēntī trāiciēntī
accusativo trāiciēntem trāiciēns
vocativo trāiciēns trāiciēns
ablativo trāiciēnte,
trāiciēntī1
trāiciēnte,
trāiciēntī1
plurale
masc./fem. neutro
nominativo trāiciēntes trāiciēntĭa
genitivo trāiciēntĭum trāiciēntĭum
dativo trāiciēntĭbus trāiciēntĭbus
accusativo trāiciēntes trāiciēntĭa
vocativo trāiciēntes trāiciēntĭa
ablativo trāiciēntĭbus trāiciēntĭbus
1solo quando usato come aggettivo

Voce verbale

traiciens

  1. participio presente di trāiciō

Sillabazione[modifica]

trā | ĭ | cĭ | ēns

Pronuncia[modifica]

  • (pronuncia classica) IPA: /traːˈi.ki.eːns/
  • (pronuncia ecclesiastica) IPA: /traˈi.t͡ʃi.ens/

Etimologia / Derivazione[modifica]

dal verbo trāiciō

Uso / Precisazioni[modifica]

come tutti i participi verbali latini, oltre alla funzione prettamente verbale può assumere il ruolo di aggettivo e di sostantivo (participio sostantivato)