muniturus

Latino

participio futuro
aggettivo di I classe

singolare
	maschile	femminile	neutro
nominativo	mūnītūrus	mūnītūră	mūnītūrum
genitivo	mūnītūrī	mūnītūrae	mūnītūrī
dativo	mūnītūrō	mūnītūrae	mūnītūrō
accusativo	mūnītūrŭm	mūnītūrăm	mūnītūrum
vocativo	mūnītūrĕ	mūnītūră	mūnītūrum
ablativo	mūnītūrō	mūnītūrā	mūnītūrō
plurale
	maschile	femminile	neutro
nominativo	mūnītūrī	mūnītūrae	mūnītūră
genitivo	mūnītūrōrum	mūnītūrārum	mūnītūrōrum
dativo	mūnītūrīs	mūnītūrīs	mūnītūrīs
accusativo	mūnītūrōs	mūnītūrās	mūnītūră
vocativo	mūnītūrī	mūnītūrae	mūnītūră
ablativo	mūnītūrīs	mūnītūrīs	mūnītūrīs

Voce verbale

muniturus

1. participio futuro di mūniō

Sillabazione

mū | nī | tū | rŭs

Pronuncia

• (pronuncia classica) IPA: /muː.niːˈtuː.rus/
• (pronuncia ecclesiastica) IPA: /mu.niˈtu.rus/

Etimologia / Derivazione

dal verbo mūniō

Uso / Precisazioni

come tutti i participi verbali latini, oltre alla funzione prettamente verbale può assumere il ruolo di aggettivo e di sostantivo (participio sostantivato)

Note / Riferimenti

• Enrico Olivetti, Dizionario Latino Olivetti edizione on line su www.dizionario-latino.com, Olivetti Media Communication
• Charlton T. Lewis, Charles Short, A Latin Dictionary, lemma muniturus (edizione online sul portale del Progetto Perseus)