meritaturus
| singolare | |||
| maschile | femminile | neutro | |
|---|---|---|---|
| nominativo | meritātūrus | meritātūră | meritātūrum |
| genitivo | meritātūrī | meritātūrae | meritātūrī |
| dativo | meritātūrō | meritātūrae | meritātūrō |
| accusativo | meritātūrŭm | meritātūrăm | meritātūrum |
| vocativo | meritātūrĕ | meritātūră | meritātūrum |
| ablativo | meritātūrō | meritātūrā | meritātūrō |
| plurale | |||
| maschile | femminile | neutro | |
| nominativo | meritātūrī | meritātūrae | meritātūră |
| genitivo | meritātūrōrum | meritātūrārum | meritātūrōrum |
| dativo | meritātūrīs | meritātūrīs | meritātūrīs |
| accusativo | meritātūrōs | meritātūrās | meritātūră |
| vocativo | meritātūrī | meritātūrae | meritātūră |
| ablativo | meritātūrīs | meritātūrīs | meritātūrīs |
meritaturus
- participio futuro di meritō
- (pronuncia classica) IPA: /me.ri.taː.tuː.rus/
dal verbo meritō
come tutti i participi verbali latini, oltre alla funzione prettamente verbale può assumere il ruolo di aggettivo e di sostantivo (participio sostantivato)
- Enrico Olivetti, Dizionario Latino Olivetti edizione on line su www.dizionario-latino.com, Olivetti Media Communication
- Charlton T. Lewis, Charles Short, A Latin Dictionary, lemma meritaturus (edizione online sul portale del Progetto Perseus)