equitaturus
| singolare | |||
| maschile | femminile | neutro | |
|---|---|---|---|
| nominativo | equitātūrus | equitātūră | equitātūrum |
| genitivo | equitātūrī | equitātūrae | equitātūrī |
| dativo | equitātūrō | equitātūrae | equitātūrō |
| accusativo | equitātūrŭm | equitātūrăm | equitātūrum |
| vocativo | equitātūrĕ | equitātūră | equitātūrum |
| ablativo | equitātūrō | equitātūrā | equitātūrō |
| plurale | |||
| maschile | femminile | neutro | |
| nominativo | equitātūrī | equitātūrae | equitātūră |
| genitivo | equitātūrōrum | equitātūrārum | equitātūrōrum |
| dativo | equitātūrīs | equitātūrīs | equitātūrīs |
| accusativo | equitātūrōs | equitātūrās | equitātūră |
| vocativo | equitātūrī | equitātūrae | equitātūră |
| ablativo | equitātūrīs | equitātūrīs | equitātūrīs |
equitaturus
- participio futuro di equitō
- (pronuncia classica) IPA: /e.kʷi.taː.tuː.rus/
dal verbo equitō
come tutti i participi verbali latini, oltre alla funzione prettamente verbale può assumere il ruolo di aggettivo e di sostantivo (participio sostantivato)
- Enrico Olivetti, Dizionario Latino Olivetti edizione on line su www.dizionario-latino.com, Olivetti Media Communication
- Charlton T. Lewis, Charles Short, A Latin Dictionary, lemma equitaturus (edizione online sul portale del Progetto Perseus)