dilaceraturus
| singolare | |||
| maschile | femminile | neutro | |
|---|---|---|---|
| nominativo | dīlacerātūrus | dīlacerātūră | dīlacerātūrum |
| genitivo | dīlacerātūrī | dīlacerātūrae | dīlacerātūrī |
| dativo | dīlacerātūrō | dīlacerātūrae | dīlacerātūrō |
| accusativo | dīlacerātūrŭm | dīlacerātūrăm | dīlacerātūrum |
| vocativo | dīlacerātūrĕ | dīlacerātūră | dīlacerātūrum |
| ablativo | dīlacerātūrō | dīlacerātūrā | dīlacerātūrō |
| plurale | |||
| maschile | femminile | neutro | |
| nominativo | dīlacerātūrī | dīlacerātūrae | dīlacerātūră |
| genitivo | dīlacerātūrōrum | dīlacerātūrārum | dīlacerātūrōrum |
| dativo | dīlacerātūrīs | dīlacerātūrīs | dīlacerātūrīs |
| accusativo | dīlacerātūrōs | dīlacerātūrās | dīlacerātūră |
| vocativo | dīlacerātūrī | dīlacerātūrae | dīlacerātūră |
| ablativo | dīlacerātūrīs | dīlacerātūrīs | dīlacerātūrīs |
dilaceraturus
- participio futuro di dīlacerō
- dī | lă | cĕ | rā | tū | rŭs
- (pronuncia classica) IPA: /diː.la.ke.raːˈtuː.rus/
- (pronuncia ecclesiastica) IPA: /di.la.t͡ʃe.raˈtu.rus/
dal verbo dīlacerō
come tutti i participi verbali latini, oltre alla funzione prettamente verbale può assumere il ruolo di aggettivo e di sostantivo (participio sostantivato)
- Enrico Olivetti, Dizionario Latino Olivetti edizione on line su www.dizionario-latino.com, Olivetti Media Communication
- Charlton T. Lewis, Charles Short, A Latin Dictionary, lemma dilaceraturus (edizione online sul portale del Progetto Perseus)