deleturus

Latino

participio futuro
aggettivo di I classe

singolare
	maschile	femminile	neutro
nominativo	dēlētūrus	dēlētūră	dēlētūrum
genitivo	dēlētūrī	dēlētūrae	dēlētūrī
dativo	dēlētūrō	dēlētūrae	dēlētūrō
accusativo	dēlētūrŭm	dēlētūrăm	dēlētūrum
vocativo	dēlētūrĕ	dēlētūră	dēlētūrum
ablativo	dēlētūrō	dēlētūrā	dēlētūrō
plurale
	maschile	femminile	neutro
nominativo	dēlētūrī	dēlētūrae	dēlētūră
genitivo	dēlētūrōrum	dēlētūrārum	dēlētūrōrum
dativo	dēlētūrīs	dēlētūrīs	dēlētūrīs
accusativo	dēlētūrōs	dēlētūrās	dēlētūră
vocativo	dēlētūrī	dēlētūrae	dēlētūră
ablativo	dēlētūrīs	dēlētūrīs	dēlētūrīs

Voce verbale

deleturus

1. participio futuro di dēlĕo

Sillabazione

dē | lē | tū | rŭs

Pronuncia

• (pronuncia classica) IPA: /deː.leːˈtuː.rus/
• (pronuncia ecclesiastica) IPA: /de.leˈtu.rus/

Etimologia / Derivazione

dal verbo dēlĕo

Uso / Precisazioni

come tutti i participi verbali latini, oltre alla funzione prettamente verbale può assumere il ruolo di aggettivo e di sostantivo (participio sostantivato)

Note / Riferimenti

• Enrico Olivetti, Dizionario Latino Olivetti edizione on line su www.dizionario-latino.com, Olivetti Media Communication
• Charlton T. Lewis, Charles Short, A Latin Dictionary, lemma deleturus (edizione online sul portale del Progetto Perseus)