subornaturus

Da Wikizionario, il dizionario a contenuto aperto.

Latino[modifica]

participio futuro
aggettivo di I classe
singolare
maschile femminile neutro
nominativo subornātūrus subornātūră subornātūrum
genitivo subornātūrī subornātūrae subornātūrī
dativo subornātūrō subornātūrae subornātūrō
accusativo subornātūrŭm subornātūrăm subornātūrum
vocativo subornātūrĕ subornātūră subornātūrum
ablativo subornātūrō subornātūrā subornātūrō
plurale
maschile femminile neutro
nominativo subornātūrī subornātūrae subornātūră
genitivo subornātūrōrum subornātūrārum subornātūrōrum
dativo subornātūrīs subornātūrīs subornātūrīs
accusativo subornātūrōs subornātūrās subornātūră
vocativo subornātūrī subornātūrae subornātūră
ablativo subornātūrīs subornātūrīs subornātūrīs

Voce verbale

subornaturus

  1. participio futuro di subornō

Pronuncia[modifica]

  • (pronuncia classica) IPA: /su.boːr.naː.tuː.rus/

Etimologia / Derivazione[modifica]

dal verbo subornō

Uso / Precisazioni[modifica]

come tutti i participi verbali latini, oltre alla funzione prettamente verbale può assumere il ruolo di aggettivo e di sostantivo (participio sostantivato)