imputaturus
| singolare | |||
| maschile | femminile | neutro | |
|---|---|---|---|
| nominativo | imputātūrus | imputātūră | imputātūrum |
| genitivo | imputātūrī | imputātūrae | imputātūrī |
| dativo | imputātūrō | imputātūrae | imputātūrō |
| accusativo | imputātūrŭm | imputātūrăm | imputātūrum |
| vocativo | imputātūrĕ | imputātūră | imputātūrum |
| ablativo | imputātūrō | imputātūrā | imputātūrō |
| plurale | |||
| maschile | femminile | neutro | |
| nominativo | imputātūrī | imputātūrae | imputātūră |
| genitivo | imputātūrōrum | imputātūrārum | imputātūrōrum |
| dativo | imputātūrīs | imputātūrīs | imputātūrīs |
| accusativo | imputātūrōs | imputātūrās | imputātūră |
| vocativo | imputātūrī | imputātūrae | imputātūră |
| ablativo | imputātūrīs | imputātūrīs | imputātūrīs |
imputaturus
- participio futuro di imputō
- (pronuncia classica) IPA: /im.pu.taː.tuː.rus/
dal verbo imputō
come tutti i participi verbali latini, oltre alla funzione prettamente verbale può assumere il ruolo di aggettivo e di sostantivo (participio sostantivato)
- Enrico Olivetti, Dizionario Latino Olivetti edizione on line su www.dizionario-latino.com, Olivetti Media Communication
- Charlton T. Lewis, Charles Short, A Latin Dictionary, lemma imputaturus (edizione online sul portale del Progetto Perseus)