enataturus

Latino

participio futuro
aggettivo di I classe

singolare
	maschile	femminile	neutro
nominativo	ēnatātūrus	ēnatātūră	ēnatātūrum
genitivo	ēnatātūrī	ēnatātūrae	ēnatātūrī
dativo	ēnatātūrō	ēnatātūrae	ēnatātūrō
accusativo	ēnatātūrŭm	ēnatātūrăm	ēnatātūrum
vocativo	ēnatātūrĕ	ēnatātūră	ēnatātūrum
ablativo	ēnatātūrō	ēnatātūrā	ēnatātūrō
plurale
	maschile	femminile	neutro
nominativo	ēnatātūrī	ēnatātūrae	ēnatātūră
genitivo	ēnatātūrōrum	ēnatātūrārum	ēnatātūrōrum
dativo	ēnatātūrīs	ēnatātūrīs	ēnatātūrīs
accusativo	ēnatātūrōs	ēnatātūrās	ēnatātūră
vocativo	ēnatātūrī	ēnatātūrae	ēnatātūră
ablativo	ēnatātūrīs	ēnatātūrīs	ēnatātūrīs

Voce verbale

enataturus

1. participio futuro di ēnatō

Sillabazione

ē | nă | tā | tū | rŭs

Pronuncia

• (pronuncia classica) IPA: /eː.na.taːˈtuː.rus/
• (pronuncia ecclesiastica) IPA: /e.na.taˈtu.rus/

Etimologia / Derivazione

dal verbo ēnatō

Uso / Precisazioni

come tutti i participi verbali latini, oltre alla funzione prettamente verbale può assumere il ruolo di aggettivo e di sostantivo (participio sostantivato)

Note / Riferimenti

• Enrico Olivetti, Dizionario Latino Olivetti edizione on line su www.dizionario-latino.com, Olivetti Media Communication
• Charlton T. Lewis, Charles Short, A Latin Dictionary, lemma enataturus (edizione online sul portale del Progetto Perseus)