determinaturus

Latino

participio futuro
aggettivo di I classe

singolare
	maschile	femminile	neutro
nominativo	determinātūrus	determinātūră	determinātūrum
genitivo	determinātūrī	determinātūrae	determinātūrī
dativo	determinātūrō	determinātūrae	determinātūrō
accusativo	determinātūrŭm	determinātūrăm	determinātūrum
vocativo	determinātūrĕ	determinātūră	determinātūrum
ablativo	determinātūrō	determinātūrā	determinātūrō
plurale
	maschile	femminile	neutro
nominativo	determinātūrī	determinātūrae	determinātūră
genitivo	determinātūrōrum	determinātūrārum	determinātūrōrum
dativo	determinātūrīs	determinātūrīs	determinātūrīs
accusativo	determinātūrōs	determinātūrās	determinātūră
vocativo	determinātūrī	determinātūrae	determinātūră
ablativo	determinātūrīs	determinātūrīs	determinātūrīs

Voce verbale

determinaturus

1. participio futuro di determinō

Pronuncia

• (pronuncia classica) IPA: /deː.ter.mi.naː.tuː.rus/

Etimologia / Derivazione

dal verbo determinō

Uso / Precisazioni

come tutti i participi verbali latini, oltre alla funzione prettamente verbale può assumere il ruolo di aggettivo e di sostantivo (participio sostantivato)

Note / Riferimenti

• Enrico Olivetti, Dizionario Latino Olivetti edizione on line su www.dizionario-latino.com, Olivetti Media Communication
• Charlton T. Lewis, Charles Short, A Latin Dictionary, lemma determinaturus (edizione online sul portale del Progetto Perseus)