desideraturus
Latino[modifica]
| singolare | |||
| maschile | femminile | neutro | |
|---|---|---|---|
| nominativo | dēsīderātūrus | dēsīderātūră | dēsīderātūrum |
| genitivo | dēsīderātūrī | dēsīderātūrae | dēsīderātūrī |
| dativo | dēsīderātūrō | dēsīderātūrae | dēsīderātūrō |
| accusativo | dēsīderātūrŭm | dēsīderātūrăm | dēsīderātūrum |
| vocativo | dēsīderātūrĕ | dēsīderātūră | dēsīderātūrum |
| ablativo | dēsīderātūrō | dēsīderātūrā | dēsīderātūrō |
| plurale | |||
| maschile | femminile | neutro | |
| nominativo | dēsīderātūrī | dēsīderātūrae | dēsīderātūră |
| genitivo | dēsīderātūrōrum | dēsīderātūrārum | dēsīderātūrōrum |
| dativo | dēsīderātūrīs | dēsīderātūrīs | dēsīderātūrīs |
| accusativo | dēsīderātūrōs | dēsīderātūrās | dēsīderātūră |
| vocativo | dēsīderātūrī | dēsīderātūrae | dēsīderātūră |
| ablativo | dēsīderātūrīs | dēsīderātūrīs | dēsīderātūrīs |
Voce verbale
desideraturus
- participio futuro di dēsīderō
Sillabazione[modifica]
- dē | sī | dĕ | rā | tū | rŭs
Pronuncia[modifica]
- (pronuncia classica) IPA: /deː.siː.de.raːˈtuː.rus/
- (pronuncia ecclesiastica) IPA: /de.si.de.raˈtu.rus/
Etimologia / Derivazione[modifica]
dal verbo dēsīderō
Uso / Precisazioni[modifica]
come tutti i participi verbali latini, oltre alla funzione prettamente verbale può assumere il ruolo di aggettivo e di sostantivo (participio sostantivato)
- Enrico Olivetti, Dizionario Latino Olivetti edizione on line su www.dizionario-latino.com, Olivetti Media Communication
- Charlton T. Lewis, Charles Short, A Latin Dictionary, lemma desideraturus (edizione online sul portale del Progetto Perseus)