delaturus

Latino

participio futuro
aggettivo di I classe

singolare
	maschile	femminile	neutro
nominativo	dēlātūrus	dēlātūră	dēlātūrum
genitivo	dēlātūrī	dēlātūrae	dēlātūrī
dativo	dēlātūrō	dēlātūrae	dēlātūrō
accusativo	dēlātūrŭm	dēlātūrăm	dēlātūrum
vocativo	dēlātūrĕ	dēlātūră	dēlātūrum
ablativo	dēlātūrō	dēlātūrā	dēlātūrō
plurale
	maschile	femminile	neutro
nominativo	dēlātūrī	dēlātūrae	dēlātūră
genitivo	dēlātūrōrum	dēlātūrārum	dēlātūrōrum
dativo	dēlātūrīs	dēlātūrīs	dēlātūrīs
accusativo	dēlātūrōs	dēlātūrās	dēlātūră
vocativo	dēlātūrī	dēlātūrae	dēlātūră
ablativo	dēlātūrīs	dēlātūrīs	dēlātūrīs

Voce verbale

delaturus

1. participio futuro di dēferō

Sillabazione

dē | lā | tū | rŭs

Pronuncia

• (pronuncia classica) IPA: /deː.laːˈtuː.rus/
• (pronuncia ecclesiastica) IPA: /de.laˈtu.rus/

Etimologia / Derivazione

dal verbo dēferō

Uso / Precisazioni

come tutti i participi verbali latini, oltre alla funzione prettamente verbale può assumere il ruolo di aggettivo e di sostantivo (participio sostantivato)

Note / Riferimenti

• Enrico Olivetti, Dizionario Latino Olivetti edizione on line su www.dizionario-latino.com, Olivetti Media Communication
• Charlton T. Lewis, Charles Short, A Latin Dictionary, lemma delaturus (edizione online sul portale del Progetto Perseus)