defeneraturus
Latino[modifica]
| singolare | |||
| maschile | femminile | neutro | |
|---|---|---|---|
| nominativo | dēfēnerātūrus | dēfēnerātūră | dēfēnerātūrum |
| genitivo | dēfēnerātūrī | dēfēnerātūrae | dēfēnerātūrī |
| dativo | dēfēnerātūrō | dēfēnerātūrae | dēfēnerātūrō |
| accusativo | dēfēnerātūrŭm | dēfēnerātūrăm | dēfēnerātūrum |
| vocativo | dēfēnerātūrĕ | dēfēnerātūră | dēfēnerātūrum |
| ablativo | dēfēnerātūrō | dēfēnerātūrā | dēfēnerātūrō |
| plurale | |||
| maschile | femminile | neutro | |
| nominativo | dēfēnerātūrī | dēfēnerātūrae | dēfēnerātūră |
| genitivo | dēfēnerātūrōrum | dēfēnerātūrārum | dēfēnerātūrōrum |
| dativo | dēfēnerātūrīs | dēfēnerātūrīs | dēfēnerātūrīs |
| accusativo | dēfēnerātūrōs | dēfēnerātūrās | dēfēnerātūră |
| vocativo | dēfēnerātūrī | dēfēnerātūrae | dēfēnerātūră |
| ablativo | dēfēnerātūrīs | dēfēnerātūrīs | dēfēnerātūrīs |
Voce verbale
defeneraturus
- participio futuro di dēfēnerō
Sillabazione[modifica]
- dē | fē | nĕ | rā | tū | rŭs
Pronuncia[modifica]
- (pronuncia classica) IPA: /deː.feː.ne.raːˈtuː.rus/
- (pronuncia ecclesiastica) IPA: /de.fe.ne.raˈtu.rus/
Etimologia / Derivazione[modifica]
dal verbo dēfēnerō
Uso / Precisazioni[modifica]
come tutti i participi verbali latini, oltre alla funzione prettamente verbale può assumere il ruolo di aggettivo e di sostantivo (participio sostantivato)
- Enrico Olivetti, Dizionario Latino Olivetti edizione on line su www.dizionario-latino.com, Olivetti Media Communication
- Charlton T. Lewis, Charles Short, A Latin Dictionary, lemma defeneraturus (edizione online sul portale del Progetto Perseus)