bajulaturus

Latino

participio futuro
aggettivo di I classe

singolare
	maschile	femminile	neutro
nominativo	bājulātūrus	bājulātūră	bājulātūrum
genitivo	bājulātūrī	bājulātūrae	bājulātūrī
dativo	bājulātūrō	bājulātūrae	bājulātūrō
accusativo	bājulātūrŭm	bājulātūrăm	bājulātūrum
vocativo	bājulātūrĕ	bājulātūră	bājulātūrum
ablativo	bājulātūrō	bājulātūrā	bājulātūrō
plurale
	maschile	femminile	neutro
nominativo	bājulātūrī	bājulātūrae	bājulātūră
genitivo	bājulātūrōrum	bājulātūrārum	bājulātūrōrum
dativo	bājulātūrīs	bājulātūrīs	bājulātūrīs
accusativo	bājulātūrōs	bājulātūrās	bājulātūră
vocativo	bājulātūrī	bājulātūrae	bājulātūră
ablativo	bājulātūrīs	bājulātūrīs	bājulātūrīs

Voce verbale

bajulaturus

1. participio futuro di bājulō

Sillabazione

bā | jŭ | lā | tū | rŭs

Pronuncia

• (pronuncia classica) IPA: /baːj.ju.laːˈtuː.rus/
• (pronuncia ecclesiastica) IPA: /baj.ju.laˈtu.rus/

Etimologia / Derivazione

dal verbo bājulō

Uso / Precisazioni

come tutti i participi verbali latini, oltre alla funzione prettamente verbale può assumere il ruolo di aggettivo e di sostantivo (participio sostantivato)

Note / Riferimenti

• Enrico Olivetti, Dizionario Latino Olivetti edizione on line su www.dizionario-latino.com, Olivetti Media Communication
• Charlton T. Lewis, Charles Short, A Latin Dictionary, lemma bajulaturus (edizione online sul portale del Progetto Perseus)