adclinaturus

Latino

participio futuro
aggettivo di I classe

singolare
	maschile	femminile	neutro
nominativo	adclīnātūrus	adclīnātūră	adclīnātūrum
genitivo	adclīnātūrī	adclīnātūrae	adclīnātūrī
dativo	adclīnātūrō	adclīnātūrae	adclīnātūrō
accusativo	adclīnātūrŭm	adclīnātūrăm	adclīnātūrum
vocativo	adclīnātūrĕ	adclīnātūră	adclīnātūrum
ablativo	adclīnātūrō	adclīnātūrā	adclīnātūrō
plurale
	maschile	femminile	neutro
nominativo	adclīnātūrī	adclīnātūrae	adclīnātūră
genitivo	adclīnātūrōrum	adclīnātūrārum	adclīnātūrōrum
dativo	adclīnātūrīs	adclīnātūrīs	adclīnātūrīs
accusativo	adclīnātūrōs	adclīnātūrās	adclīnātūră
vocativo	adclīnātūrī	adclīnātūrae	adclīnātūră
ablativo	adclīnātūrīs	adclīnātūrīs	adclīnātūrīs

Voce verbale

adclinaturus

1. participio futuro di adclīnō

Sillabazione

ăd | clī | nā | tū | rŭs

Pronuncia

• (pronuncia classica) IPA: /ad.kliː.naːˈtuː.rus/
• (pronuncia ecclesiastica) IPA: /ad.kli.naˈtu.rus/

Etimologia / Derivazione

dal verbo adclīnō

Uso / Precisazioni

come tutti i participi verbali latini, oltre alla funzione prettamente verbale può assumere il ruolo di aggettivo e di sostantivo (participio sostantivato)

Note / Riferimenti

• Enrico Olivetti, Dizionario Latino Olivetti edizione on line su www.dizionario-latino.com, Olivetti Media Communication
• Charlton T. Lewis, Charles Short, A Latin Dictionary, lemma adclinaturus (edizione online sul portale del Progetto Perseus)