adclaraturus

Latino

participio futuro
aggettivo di I classe

singolare
	maschile	femminile	neutro
nominativo	adclārātūrus	adclārātūră	adclārātūrum
genitivo	adclārātūrī	adclārātūrae	adclārātūrī
dativo	adclārātūrō	adclārātūrae	adclārātūrō
accusativo	adclārātūrŭm	adclārātūrăm	adclārātūrum
vocativo	adclārātūrĕ	adclārātūră	adclārātūrum
ablativo	adclārātūrō	adclārātūrā	adclārātūrō
plurale
	maschile	femminile	neutro
nominativo	adclārātūrī	adclārātūrae	adclārātūră
genitivo	adclārātūrōrum	adclārātūrārum	adclārātūrōrum
dativo	adclārātūrīs	adclārātūrīs	adclārātūrīs
accusativo	adclārātūrōs	adclārātūrās	adclārātūră
vocativo	adclārātūrī	adclārātūrae	adclārātūră
ablativo	adclārātūrīs	adclārātūrīs	adclārātūrīs

Voce verbale

adclaraturus

1. participio futuro di adclārō

Sillabazione

ăd | clā | rā | tū | rŭs

Pronuncia

• (pronuncia classica) IPA: /ad.klaː.raːˈtuː.rus/
• (pronuncia ecclesiastica) IPA: /ad.kla.raˈtu.rus/

Etimologia / Derivazione

dal verbo adclārō

Uso / Precisazioni

come tutti i participi verbali latini, oltre alla funzione prettamente verbale può assumere il ruolo di aggettivo e di sostantivo (participio sostantivato)

Note / Riferimenti

• Enrico Olivetti, Dizionario Latino Olivetti edizione on line su www.dizionario-latino.com, Olivetti Media Communication
• Charlton T. Lewis, Charles Short, A Latin Dictionary, lemma adclaraturus (edizione online sul portale del Progetto Perseus)