acuminaturus

Latino

participio futuro
aggettivo di I classe

singolare
	maschile	femminile	neutro
nominativo	acūminātūrus	acūminātūră	acūminātūrum
genitivo	acūminātūrī	acūminātūrae	acūminātūrī
dativo	acūminātūrō	acūminātūrae	acūminātūrō
accusativo	acūminātūrŭm	acūminātūrăm	acūminātūrum
vocativo	acūminātūrĕ	acūminātūră	acūminātūrum
ablativo	acūminātūrō	acūminātūrā	acūminātūrō
plurale
	maschile	femminile	neutro
nominativo	acūminātūrī	acūminātūrae	acūminātūră
genitivo	acūminātūrōrum	acūminātūrārum	acūminātūrōrum
dativo	acūminātūrīs	acūminātūrīs	acūminātūrīs
accusativo	acūminātūrōs	acūminātūrās	acūminātūră
vocativo	acūminātūrī	acūminātūrae	acūminātūră
ablativo	acūminātūrīs	acūminātūrīs	acūminātūrīs

Voce verbale

acuminaturus

1. participio futuro di acūminō

Sillabazione

ă | cū | mĭ | nā | tū | rŭs

Pronuncia

• (pronuncia classica) IPA: /a.kuː.mi.naːˈtuː.rus/
• (pronuncia ecclesiastica) IPA: /a.ku.mi.naˈtu.rus/

Etimologia / Derivazione

dal verbo acūminō

Uso / Precisazioni

come tutti i participi verbali latini, oltre alla funzione prettamente verbale può assumere il ruolo di aggettivo e di sostantivo (participio sostantivato)

Note / Riferimenti

• Enrico Olivetti, Dizionario Latino Olivetti edizione on line su www.dizionario-latino.com, Olivetti Media Communication
• Charlton T. Lewis, Charles Short, A Latin Dictionary, lemma acuminaturus (edizione online sul portale del Progetto Perseus)