adservaturus

Latino

participio futuro
aggettivo di I classe

singolare
	maschile	femminile	neutro
nominativo	adservātūrus	adservātūră	adservātūrum
genitivo	adservātūrī	adservātūrae	adservātūrī
dativo	adservātūrō	adservātūrae	adservātūrō
accusativo	adservātūrŭm	adservātūrăm	adservātūrum
vocativo	adservātūrĕ	adservātūră	adservātūrum
ablativo	adservātūrō	adservātūrā	adservātūrō
plurale
	maschile	femminile	neutro
nominativo	adservātūrī	adservātūrae	adservātūră
genitivo	adservātūrōrum	adservātūrārum	adservātūrōrum
dativo	adservātūrīs	adservātūrīs	adservātūrīs
accusativo	adservātūrōs	adservātūrās	adservātūră
vocativo	adservātūrī	adservātūrae	adservātūră
ablativo	adservātūrīs	adservātūrīs	adservātūrīs

Voce verbale

adservaturus

1. participio futuro di adservō

Sillabazione

ăd | sĕr | vā | tū | rŭs

Pronuncia

• (pronuncia classica) IPA: /ad.ser.waːˈtuː.rus/
• (pronuncia ecclesiastica) IPA: /ad.ser.vaˈtu.rus/

Etimologia / Derivazione

dal verbo adservō

Uso / Precisazioni

come tutti i participi verbali latini, oltre alla funzione prettamente verbale può assumere il ruolo di aggettivo e di sostantivo (participio sostantivato)

Note / Riferimenti

• Enrico Olivetti, Dizionario Latino Olivetti edizione on line su www.dizionario-latino.com, Olivetti Media Communication
• Charlton T. Lewis, Charles Short, A Latin Dictionary, lemma adservaturus (edizione online sul portale del Progetto Perseus)