abligurriturus
Latino[modifica]
| singolare | |||
| maschile | femminile | neutro | |
|---|---|---|---|
| nominativo | abligūrrītūrus | abligūrrītūră | abligūrrītūrum |
| genitivo | abligūrrītūrī | abligūrrītūrae | abligūrrītūrī |
| dativo | abligūrrītūrō | abligūrrītūrae | abligūrrītūrō |
| accusativo | abligūrrītūrŭm | abligūrrītūrăm | abligūrrītūrum |
| vocativo | abligūrrītūrĕ | abligūrrītūră | abligūrrītūrum |
| ablativo | abligūrrītūrō | abligūrrītūrā | abligūrrītūrō |
| plurale | |||
| maschile | femminile | neutro | |
| nominativo | abligūrrītūrī | abligūrrītūrae | abligūrrītūră |
| genitivo | abligūrrītūrōrum | abligūrrītūrārum | abligūrrītūrōrum |
| dativo | abligūrrītūrīs | abligūrrītūrīs | abligūrrītūrīs |
| accusativo | abligūrrītūrōs | abligūrrītūrās | abligūrrītūră |
| vocativo | abligūrrītūrī | abligūrrītūrae | abligūrrītūră |
| ablativo | abligūrrītūrīs | abligūrrītūrīs | abligūrrītūrīs |
Voce verbale
abligurriturus
- participio futuro di abligūrriō
Sillabazione[modifica]
- ăb | lĭ | gūr | rī | tū | rŭs
Pronuncia[modifica]
- (pronuncia classica) IPA: /ab.li.ɡuːr.riːˈtuː.rus/
- (pronuncia ecclesiastica) IPA: /ab.li.ɡur.riˈtu.rus/
Etimologia / Derivazione[modifica]
dal verbo abligūrriō
Uso / Precisazioni[modifica]
come tutti i participi verbali latini, oltre alla funzione prettamente verbale può assumere il ruolo di aggettivo e di sostantivo (participio sostantivato)
- Enrico Olivetti, Dizionario Latino Olivetti edizione on line su www.dizionario-latino.com, Olivetti Media Communication
- Charlton T. Lewis, Charles Short, A Latin Dictionary, lemma abligurriturus (edizione online sul portale del Progetto Perseus)