Appendice:Coniugazioni/Latino/emendo

Coniugazione

Verbo di prima coniugazione
paradigma
		ēmendō, ēmendās, ēmendāvī, ēmendātum, ēmendāre
infinito		presente		perfetto		futuro
		attivo	passivo	attivo	passivo	attivo	passivo
		ēmendāre	ēmendari	ēmendāvisse	ēmendātum esse	ēmendāturum esse	ēmendātum iri
participio		presente		perfetto		futuro
		ēmendans		ēmendātus		ēmendāturus
gerundio		nominativo		genitivo	dativo	accusativo	ablativo
		corrisponde all'infinito presente		ēmendandi	ēmendando	ēmendandum	ēmendando
gerundivo		ēmendandus
supino		ēmendātum (ablativo: ēmendātu)
indicativo		singolare			plurale
		prima	seconda	terza	prima	seconda	terza
attivo	presente	ēmendō	ēmendās	ēmendat	ēmendāmus	ēmendātis	ēmendānt
	imperfetto	ēmendābam	ēmendābas	ēmendābat	ēmendabāmus	ēmendabātis	ēmendābant
	futuro semplice	ēmendābo	ēmendābis	ēmendābit	ēmendabĭmus	ēmendabĭtis	ēmendābunt
	perfetto	ēmendāvī	ēmendāvīsti	ēmendāvit	ēmendāvĭmus	ēmendāvīstis	ēmendāvērunt, ēmendāvēre
	piuccheperfetto	ēmendāvĕram	ēmendāvĕras	ēmendāvĕrat	ēmendāverāmus	ēmendāverātis	ēmendāvĕrant
	futuro anteriore	ēmendāvĕro	ēmendāvĕris	ēmendāvĕrit	ēmendāverĭmus	ēmendāverĭtis	ēmendāvĕrint
passivo	presente	ēmendor	ēmendāris, ēmendāre	ēmendātur	ēmendāmur	ēmendāmĭni	ēmendāntur
	imperfetto	ēmendābar	ēmendabāris, ēmendābāre	ēmendabātur	ēmendabāmur	ēmendabāmĭni	ēmendabāntur
	futuro semplice	ēmendābor	ēmendabĕris, ēmendābere	ēmendābĭtur	ēmendābĭmur	ēmendabimĭni	ēmendabūntur
	perfetto	participio passato (ēmendātus) seguito dall’indicativo presente di sum ēmendātus sum ēmendātus es ēmendātus est ēmendāti sumus ēmendāti estis ēmendāti sunt
	piuccheperfetto	participio passato (ēmendātus) seguito dall’indicativo imperfetto di sum ēmendātus eram ēmendātus eras ēmendātus erat ēmendāti eramus ēmendāti eratis ēmendāti erant
	futuro anteriore	participio passato (ēmendātus) seguito dall’indicativo futuro semplice di sum ēmendātus ero ēmendātus eris ēmendātus erit ēmendāti erimus ēmendāti eritis ēmendāti erunt
congiuntivo		singolare			plurale
		prima	seconda	terza	prima	seconda	terza
attivo	presente	ēmendem	ēmendes	ēmendet	ēmendēmus	ēmendētis	ēmendent
	imperfetto	ēmendārem	ēmendāres	ēmendāret	ēmendarēmus	ēmendarētis	ēmendārent
	perfetto	ēmendāvĕrim	ēmendāvĕris	ēmendāvĕrit	ēmendāverĭmus	ēmendāverĭtis	ēmendāvĕrint
	piuccheperfetto	ēmendāvissem	ēmendāvisses	ēmendāvisset	ēmendāvissēmus	ēmendāvissētis	ēmendāvissent
passivo	presente	ēmender	ēmendēris, ēmendēre	ēmendētur	ēmendēmur	ēmendemĭni	ēmendēntur
	imperfetto	ēmendarer	ēmendareris, ēmendārēre	ēmendaretur	ēmendaremur	ēmendaremini	ēmendarentur
	perfetto	participio passato (ēmendātus) seguito dal congiuntivo presente di sum ēmendātus sim ēmendātus sis ēmendātus sit ēmendāti simus ēmendāti sitis ēmendāti sint
	piuccheperfetto	participio passato (ēmendātus) seguito dal congiuntivo imperfetto di sum ēmendātus essem ēmendātus esses ēmendātus esset ēmendāti essemus ēmendāti essetis ēmendāti essent
imperativo		singolare			plurale
		prima	seconda	terza	prima	seconda	terza
attivo	presente	—	ēmendā	—	—	ēmendāte	—
	futuro	—	ēmendāto	ēmendāto	—	ēmendatōte	ēmendānto
passivo	presente	—	ēmendare	—	—	ēmendamini	—
	futuro	—	ēmendātor	ēmendātor	—	ēmendaminor	ēmendantor